Kā jau iepriekš norādīts, Taivānā darbiniekam nav viegli saņemt atlaišanas pabalstu (資遣費).
Īpaši tad, ja darbinieks aiziet pēc paša gribas (自請離職),
viņš nevar saņemt atlaišanas pabalstu (資遣費) (Darba standartu likuma 18. pants),
kas atšķiras no regulējuma dažās valstīs, piemēram, Korejā.
Tomēr pastāv izņēmuma gadījumi.
Turpmākajos īpašajos gadījumos, pat ja darbinieks aiziet pēc paša gribas, darba devējam viņam jāizmaksā atlaišanas pabalsts (Darba standartu likuma 14. pants, kas atbilstoši piemēro 17. pantu; 勞動基準法第14條):
- Kad darba devējs, slēdzot darba līgumu (勞動契約), sniedz nepatiesu gribas izteikumu (虛偽意思表示), tā ka darbinieks kļūdās un pastāv risks ciest zaudējumus
(piemēram, kad darba devējs darbiniekam saka, ka pēc pieņemšanas viņu nosūtīs uz ārvalstu filiāli, kura faktiski nepastāv)
-
Kad darba devējs, darba devēja ģimenes loceklis vai darba devēja pārstāvis (代理人) lieto vardarbību vai nodara smagu apvainojumu (重大侮辱) darbiniekam
-
Kad līgumā noteiktais darbs var kaitēt darbinieka veselībai, darbinieks ir pieprasījis darba devējam novērst šos apstākļus, bet darba devējs to nav izdarījis
-
Kad darba devējs, viņa pārstāvis vai cits darbinieks saslimst ar likumā noteiktu lipīgu slimību (法定傳染病), pastāv risks inficēt kopā strādājošos darbiniekus un tas ir nopietns apdraudējums darbinieka veselībai
-
Kad darba devējs nemaksā atlīdzību (工作報酬) saskaņā ar darba līgumu vai nenodrošina pietiekamu darba daudzumu darbiniekam, kura atlīdzību rēķina pēc gabala (按件計酬)
-
Kad darba devējs pārkāpj darba līgumu vai darba tiesības, tā ka pastāv risks aizskart darbinieka tiesības un intereses
Visbiežākais piemērs ir, ka darba devējs
laikus nemaksā algu (工資),
nemaksā piemaksu par virsstundām (加班費)
vai neieraksta darbinieku darba apdrošināšanā (勞保) vai veselības apdrošināšanā (健保).
Šādos gadījumos, pat ja darba līgumu izbeidz pats darbinieks, darba devējam viņam jāizmaksā atlaišanas pabalsts.
Darba standartu likums (勞動基準法) tomēr nosaka, ka
ja darbinieks vēlas izbeigt darba līgumu, pamatojoties uz iepriekš 1. vai 6. punktu (piemēram, lai izbeigtu līgumu tāpēc, ka darbinieks nav ierakstīts apdrošināšanā),
darba līgums jāizbeidz 30 dienu termiņā no dienas, kad viņš šo situāciju uzzināja,
vai, 6. punktā, 30 dienu termiņā no dienas, kad viņš uzzināja zaudējuma sekas.
Tāpēc darbiniekam rūpīgi jāseko šim termiņam.
Citiem vārdiem sakot,
Taivānas tiesības atkarībā no tā, vai vaina ir darba devēja vai darbinieka pusē, katrai pusei piešķir tiesības atlaišanas pabalstu neizmaksāt vai to prasīt.
Vaina var būt darba devēja pusē vai darbinieka pusē.
No tā ir atkarīgs, kura puse atlaišanas pabalstu var neizmaksāt un kura to var prasīt.
Dažkārt, ja vaina ir abām darba attiecību pusēm,
ja izceļas strīds,
izšķiroši ir, kura puse līgumu izbeidz pirmā ar pietiekamu pamatu.
Puse, kas līgumu izbeidz pirmā ar pietiekamu pamatu, var atlaišanas pabalstu neizmaksāt vai to prasīt.
Tāpēc Taivānas darba strīdos (勞資糾紛)
izšķirošs ir laiks. Parasti puse, kas sagatavojas laikus, ir labākā situācijā, lai aizsargātu savas tiesības; pati sagatavošanās iznākumu nenolemj.
Atlaišanas pabalsta strīdos tātad izšķir, kura puse agrāk izbeidz līgumu ar pienācīgu pamatu un ar pierādījumiem.
Skatiet arī:
